Lentzāģa LT40 vēsture: Galvenā dzinēja modernizācija
Galvenais dzinējs ir viena no svarīgākajām zāģēšanas iekārtas sastāvdaļām, jo tas nodrošina efektīvai baļķu zāģēšanai nepieciešamo jaudu. Pirmo Wood-Mizer LT40 iekārtu dzinēji deviņdesmito gadu sākumā bija ekonomiski un salīdzinoši jaudīgi. Tie saderēja ar mobilās zāģēšanas iekārtas vieglo un kompakto konstrukciju.
Astoņdesmito gadu beigu tipiskā kokzāģētava darbojās ar smagu un novecojušu stacionāro rāmja zāģēšanas iekārtu, kam nebija nekā kopīga ar efektīvu koksnes ražošanu. Vecā tehnoloģija radīja lielas izmaksas un negatīvi ietekmēja vidi. Tolaik izmantotie galvenie dzinēji patērēja daudz enerģijas, kas tika nelietderīgi izmantota arī koksnes atkritumu - skaidu un zāģskaidu ražošanai. Šie motori pārsvarā bija elektriski, lielgabarīta, ar raksturīgām dzesēšanas ribām, kas lika tiem izskatīties iespaidīgi, taču patiesībā tiem bija salīdzinoši neliela jauda.
Iekārtas LT40 parādīšanās nozīmēja milzīgas izmaiņas zāģēšanas iekārtu dzinēju jomā. Neskatoties uz saviem nelielajiem izmēriem, tie ģenerēja pietiekamu jaudu, patērēja maz degvielas un bija vienkārši lietojami. Ar šādu galveno dzinēju, kas nodrošina pietiekamu jaudu, lentzāģa plānais, šaurais asmens, kas sazāģē baļķi, varēja viegli izgatavot dēļus ar ideāli līdzenu virsmu.
Iekšdedzes dzinēji LT40 iekārtās
Pirmās zāģēšanas iekārtas LT40, kas Polijā parādījās deviņdesmitajos gados, bija aprīkotas ar benzīna dzinējiem, ko piegādāja amerikāņu uzņēmums ONAN. Tas bija divcilindru opozītdzinējs ar lielu čuguna spararatu, kura jauda bija 24 ZS. Dzinējs tika atzīts par izturīgu un uzticamu – tā konstrukcija bija vienkārša un labi darbojās jebkuros laika apstākļos.
1992. gadā uzņēmums Wood-Mizer prezentēja pirmo iekārtu ar ACME Motori dīzeļdzinēju. Šis itāļu motors attīstīja 20 ZS jaudu, taču biežo bojājumu un darbības traucējumu dēļ tas neiemantoja lielu atbalstu zāģētāju vidū. „ACME Motori dzinēji, iespējams, izskatījās skaisti un bija kompakti, taču tie zāģēšanas iekārtās nedarbojās īpaši labi. Tie tika izstrādāti galvenokārt celtniecības mašīnām, piemēram, elektriskajiem ģeneratoriem vai apmešanas iekārtām, kur tās stabili strādāja ar pastāvīgu slodzi. Zāģēšanas iekārtā šis dzinējs darbojās labi tikai ar maziem apgriezieniem, taču tad, kad tika ieslēgts sajūgs, lai asmens grieztos uz skriemeļiem, dzinējs sāka strādāt zem slodzes un zaudēja vienmērīgo un stabilo ritmu,” skaidro Roberts Frets, Wood-Mizer klientu apkalpošanas speciālists.
1996. gadā uzņēmums Wood-Mizer sāka izmantot itāļu Lombardini dīzeļdzinējus, kas bija pieejami divās versijās – 30 un 40 ZS. Šim dzinējam ekspluatācijas laikā bija nepieciešams pievērst lielāku uzmanību, bija jāveic lielāka apkope, kas arī lietotājiem nepatika. Tā galvenais trūkums bija bieža pārkaršana un darbības traucējumi degvielas iesmidzināšanas sistēmā.
2000. gadā Wood-Mizer iekārtās sāka izmantot japāņu dīzeļdzinējus Kubota, kas ātri iemantoja popularitāti zāģētāju vidū. Šiem dzinējiem bija vienkārša konstrukcija, tie bija uzticami un darbojās nevainojami gandrīz jebkuros klimatiskajos apstākļos. Sadales vārpsta tika veidota uz zobratiem, un nebija nepieciešama apkope. „Kad prezentējām iekārtas ar Kubota, visas problēmas ar dzinējiem izzuda. Pēdējo 20 gadu laikā es varu atcerēties tikai divus šo dzinēju lielus bojājumus, par kuriem tika ziņots mūsu nodaļai,” stāsta Dariušs Kujava, Wood-Mizer klientu apkalpošanas vadītājs kopš deviņdesmito gadu sākuma.
Tā kā ES tika paaugstināti izmešu standarti, Eiropā vairs netiek piedāvātas iekārtas ar Kubota D33 un D42 dzinējiem, taču tās joprojām tiek pārdotas Āzijā un Āfrikā.
Pēdējos gados benzīna dzinējus zāģēšanas iekārtām LT40 piegādā uzņēmums Kohler, kas ir iemantojis uzticamu benzīna dzinēju ražotāja reputāciju.
Elektromotori zāģēšanas iekārtām LT40
Pirmie elektromotori zāģēšanas iekārtās LT40 Eiropas tirgum parādījās 1991. gadā. Amerikāņu dzinēji Baldor (11 kW) ar klasisko palaides mehānismu bija pazīstami kā ilgi kalpojoši un uzticami agregāti, kas ir salīdzinoši izturīgi savam nelielajam izmēram. „Pirmie Baldor elektromotori atstāja iespaidu uz mūsu klientiem. Šie motori bija viegli un kompakti, ar gludu galveno bloku, bez jebkādām ribām. Pats pārsteidzošākais bija tas, ka tik mazs dzinējs spēja ģenerēt tik lielu jaudu,” atceras Roberts Frets.
Deviņdesmito gadu sākumā zāģēšanas iekārtai LT40 ar 3 fāžu elektromotoru bija arī 12 V līdzstrāvas sistēma zāģgalvas padeves mehānismam un statņa hidraulikas funkcijām. Praksē tas nozīmēja, ka, lai gan iekārta bija aprīkota ar galveno maiņstrāvas dzinēju, tās darbībai bija nepieciešams arī 12 V akumulators un līdzstrāvas ģenerators. „Tas radīja daudz jautājumu mūsu klientu vidū, jo viņi nevarēja saprast, kāpēc zāģēšanas iekārtai ar galveno elektromotoru papildus ir nepieciešams līdzstrāvas ģenerators,” stāsta Roberts Frets.
Tolaik galvenā dzinēja balsta plāksne bija universāla, tāpēc īpašnieks nepieciešamības gadījumā varēja pārslēgties no benzīna dzinēja uz elektrisko vai otrādi. Atbalsta dienesta darbinieki bieži veica šo darbību lietotāju vietā, un tā kopā aizņēma 2 stundas.
Iekārtu LT40 pilnīga pāreja uz maiņstrāvu notika 1998. gadā, un tas bija ļoti nozīmīgs tehniskais sasniegums. Šī modifikācija ļāva atbrīvoties no ģeneratora un akumulatora. Jaunā iekārta uzlaboja un paplašināja hidrauliskā statņa funkciju darbību. Zāģēšanas iekārtas LT40 maiņstrāvas versijām nebija nepieciešams eļļot trumuļa slēdžu savienotājus, kas bija obligāti līdzstrāvas versijās. Tā bija efektīva modifikācija arī no operatora viedokļa.
Kam vajadzīgs benzīna dzinējs, un kam elektriskais?
Wood-Mizer dibinātāju Dona Laskovska un Dena Tekulves galvenā inženiertehniskā vīzija bija radīt vieglu un kompaktu zāģēšanas iekārtu, kas varētu zāģēt koksni jebkurā vietā, tāpēc ideja par iekšdedzes dzinēja izmantošanu bija acīmredzama. Turklāt attālumi ASV ir lielāki nekā Eiropā, iedzīvotāju blīvums dažādās pilsētās un ciematos ir atšķirīgs, un benzīna cenas vienmēr ir pieejamākas.
Tomēr dažās Eiropas valstīs (piemēram, Polijā) situācija bija atšķirīga. Zāģēšanas iekārtu īpašnieki nereti strādāja savu māju pagalmos, kur varēja ievilkt elektrības kabeļus. Baldor elektromotors bija pazīstams ar savu vienkāršo konstrukciju un minimālo apkopi, atšķirībā no benzīna dzinēja, kuram bija nepieciešama eļļas un filtru sezonāla nomaiņa. Tāpēc daudzi LT40 īpašnieki izvēlējās mobilo versiju ar elektromotoru, paturot prātā, ka strāvas kabelim vienmēr būs jābūt pieejamam, lai arī kurp viņi dotos ar savu zāģēšanas iekārtu.
Mūsdienas
Wood-Mizer zāģēšanas iekārta LT40 tagad tiek piedāvāta ar benzīna vai elektrisko dzinēju, ar vairākām jaudas iespējām pēc izvēles. Īpašnieks pats var izlemt, kurš jaudas variants atbildīs viņa kokzāģēšanas vajadzībām, un izvēlēties kādu no elektriskajām versijām 11, 15 vai 18,5 kW, Kohler benzīna dzinēju 14-38 ZS vai Kubota D25 dīzeļdzinēju.
Ir jāpiemin izcilais piedziņas transmisijas mehānisms, kas izceļas pārējo šīs sērijas zāģēšanas iekārtu vidū. Tas ir atdalīts no lentzāģa kameras, lai pasargātu to no netīrumiem un zāģskaidām, kas rodas baļķu zāģēšanas laikā. Jaudas pārvade no dzinēja galvenās vārpstas uz darbratu tiek nodrošināta ar izturīgu piedziņas siksnu, kas ir savienota ar sajūga mehānismu, kurš var būt vai nu standarta manuālais sajūgs, vai elektroniski vadāms automātiskais sajūgs pēc pasūtījuma.
***